HOLERA

HOLERA (cholera; gr. cholera ( cholē žults) — akūta, sevišķi bīstama zarnu infekcijas slimība. Holera pazīstama jau sen. Līdz 19. gadsimtam holeras perēkļi (uzliesmojumi) reģistrēti Indostānā. Tā periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. 1816. gadā sākās pirmā holeras pandēmija. No 1816. g. līdz 1925. g. ir bijušas 6 holeras pandēmijas. Holeras pandēmiju izraisītājs bija klasiskās holeras vibrions (Vibrio cholerae), ko 1883. gadā atklāja R. Kohs. Labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdenī un pārtikas produktos vai uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1—2 mēnešus. Zemā temperatūrā (piem., ledū) tas var saglabāties ilgstoši.

Holeras pandēmijas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku, atsevišķas no tām ari Ameriku un Austrāliju. No 1926. līdz 1960. gadam holera reģistrēta tikai Indijā un Pakistānā.

1961. gadā sākās 7. pandēmija, kas ilgst līdz šim brīdim (40 gadus). 7. pandēmijas izraisītājs ir Vibno eltor. Pirmo reizi šis izraisītājs 1905. gadā tika izdalīts kādam svētceļotājam karantīnas stacijā Eltora.

1958. gada PVO asamblejā tika paziņots, ka holera vairs nav bīstama cilvēcei un saslimšanas gadījumus, ko izraisījis Vibrio eltor, nevajadzētu uzskatīt par holeru. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. g., ierosina holeras vibriona bioloģiskais tips Eltoras vibrions (Vibrio eltor) (tā ierosinātu saslimšanu pirmo reizi reģistrēja Eltoras karantīnas nometnē Sinaja pussalā Ēģiptē 1906. g.), kas no tā sauktā klasiskā holeras vibriona atšķiras ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē.

Šās slimības epidēmiskais uzliesmojums 1961. gadā kardināli mainīja PVO ekspertu viedokli, un 1962. gadā Eltoras holera tika iekļauta īpaši bīstamo infekciju sarakstā. 7. pandēmija ar Eltoras izraisītāju atšķiras no visām iepriekšējām pandēmijām ar īpaši strauju infekcijas izplatīšanos jaunās teritorijās. Tas skaidrojams ar ceļošanas un starptautiskās sadarbības intensitātes pieaugumu, kā arī ar infekcijas spējām "iesakņoties" dažādās jaunās teritorijās, kurās holeras izraisītāji ilgstoši pastāv ārējās vides objektos.

Ar holeru slimo tikai cilvēki. Klasiskā holera ir antroponoze. Tā reģistrēta endēmiskās teritorijās Indijā, Bangladešā, Pakistānā. Infekcijas avots ir slims cilvēks vai vibriona nēsātājs. Eltoras holera ir sapronoze. Eltoras holera reģistrēta endēmiskās teritorijās Indonēzijā, Taizemē un citās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs. Pēc 1970. gadā Eltoras holeras perēkļi reģistrēti Āfrikā (Burundijā, Ganā, Kongo, Kamerūnā, Kenijā, Libērijā, Nigērijā, Tanzānijā). 1994. gadā tika reģistrēts liels uzliesmojums (1600 gadījumu) Dagestānā. Eltoras holeras izplatīšanā galvenā nozīme ir ūdenstilpju ūdenim, kas piesārņots ar neattīrītiem notekūdeņiem. Cilvēks inficējas, lietojot piesārņoto ūdeni saimnieciskām vajadzībām vai relaksācijas nolūkā. Vibrionu koncentrācija ir no 10 līdz 5000 vienā litrā. Sporādiskie saslimšanas gadījumi var sākties, ja viens litrs upes ūdens satur 75 vibrionus. Epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka Eltoras vibrioni var ilgstoši saglabāties ezeru, upju un jūru piekrastē.

Holeras vibrioni ir aerobi, labi aug parastās barotnēs ar sārmainu reakciju (pH - 8,2 - 9,0). Vidē ar neitrālu reakciju vibrions neaug, bet skābā vidē ātri iet bojā. Optimālā augšanas temperatūra ir 37 °C. Vibrioniem ļoti patīk sārmaina vide ar intensīvu bioloģisko piesārņojumu. Ilgstoši persistējot ūdeni ekosistēmās, vibrioni lieliski sadzīvo ar dažādiem ūdens organismiem un augiem. Vibrio eltor bieži izolē no austerēm, gliemežiem, krabjiem, zivīm, ūdensputnu zarnu trakta. Putni var pārnēsāt vibrionus no vienas ūdenskrātuves citā. Pārnešanas mehānisms ir fekāli - orālais.

Holeras vibrioni ir jutīgi pret tiešu saules gaismu, sausumu un siltumu. 56 °C temperatūrā tie iet bojā 30 min laikā, 100 °C temperatūrā - momentāni. Pret zemu temperatūru holeras vibrioni ir ļoti izturīgi, piemēram, ledū vibrioni saglabā dzīvotspēju līdz četriem mēnešiem. Ārējā vidē vibrioni neizceļas ar augstu virulenci. Izplatīšanas ceļi: - ūdens; - pārtika; -sadzīves kontakti.

Inkubācijas periods ilgst 1—5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kas pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Uzņēmība pret holeras vibrioniem ir ļoti augsta un gandrīz absolūta. Biežākam riskam saslimt pakļauti alkoholiķi, cilvēki pēc kuņģa rezekcijas, pazemināto kuņģa sulas pH tiem, kas sirgst ar gastrītu, anēmiju un tārpu invāziju. Inficēšanas notiek, ierosinātajam nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem. Pārtikas produktus inficē cilvēks ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar holeru saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gada laikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, holeras ierosinātājs vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa pārmaiņas zarnās un organisma intoksikāciju. Sakara ar biežu caureju cilvēks zaudē daudz šķidruma — rodas organisma dehidratācija, kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus.

Slimības sākums ir akūts. Tā sākas ar caureju. Smagos gadījumos 24 h laikā pacients ar vemšanu un caureju zaudē šķidrumu, kura daudzums var pārsniegt 250 ml/kg. Zudumi izraisa hipovolēmisku šoku, metabolu acidozi (pH <7,2),>

Izraisītājs cirkulē: cilvēks - kanalizācija - atklāta ūdenstilpe -cilvēks. Ārējā vide kļūst par izraisītāja galveno rezervuāru. Ūdens izplatīšanas faktors ir galvenais. Eltoras holerai ir izteikta sezonalitāte: vairāk slimo vasaras karstos mēnešos. Epidēmija var sākties ar ūdens izplatīšanas faktoru, vēlāk var pievienoties pārtikas faktors un sadzīves kontakti. Šādu perēkļu pastāvēšanas ilgums atkarīgs no pretepidēmijas pasākumu savlaicīguma un apjoma.

Agrīna infekcijas avota atklāšana, hospitalizācija un ārstēšana. Pirmo saslimšanas gadījumu ir grūti diagnosticēt. Pirmais gadījums tiek diagnosticēts, ņemot vērā klīniskus simptomus, epidemioloģisko anamnēzi un laboratoriskās izmeklēšanas rezultātus. Oficiāli par saslimšanu ar holeru drīkst paziņot pēc izdalītās kultūras identifikācijas.

Laboratoriskai (bakterioloģiskai un seroloģiskai) diagnostikai ir ļoti liela nozīme. Atkarīgi no epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem tiek izsludināti ierobežojošie pasākumi, proti, uz laiku aizliedz peldēšanos, makšķerēšanu, ūdenstransporta izmantošanu piesārņotā ūdenstilpē. Ja epidēmiskais perēklis ir liels un ar ierobežojošiem pasākumiem šo perēkli nav iespējams lokalizēt, izsludina karantīnu.

Ārstē obligāti slimnīcā. Nepieciešama, ātra, enerģiska un adekvāta zaudētā ūdens un elektrolītu aizvietošana. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvars, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai. Profilaksei. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir robežu sanitārās aizsardzība, slimnieku savlaicīga atklāšana un izolēšana; cilvēki, kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv holeras izplatīšanās draudi, iedzīvotājus vakcinē. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes sanitārai kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī (to var mazliet paskābināt, piemēram, ar etiķi).

Profilakses pasākumi balstās uz epidemioloģiskās uzraudzības datiem. Pasākumus, lai ierobežotu holeras ievazāšanu no endēmiskiem perēkļiem, regulē starptautiskie medicīniski sanitārie noteikumi. Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 2119/98/EK (1998. gada 24. septembris) par epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas slimību kontroles tīkla izveidošanu Kopienā. Lēmums Nr. 2000/96/EK minētu slimību gadījumu definīcijas šo definīciju piemērošanas vispārējie principi. Noteikumu mērķis ir maksimāla valstu aizsardzība no holeras ievazāšanas un izplatīšanas, minimāli traucējot starptautisko kravu pārvadāšanu un tirdzniecību. Šo mērķu sasniegšana iespējama, veicot globālu epidemioloģisko uzraudzību, kuras pamatā ir savlaicīga un precīza informācija par visiem saslimšanas gadījumiem pasaulē un veiktiem pretepidemijas un profilakses pasākumiem.