Radioloģijas vēsture

1895. gada 8. novembra piektdienas vēlā vakarā, strādādams savā laboratorijā Vircburgas universitātē un pētīdams katodstarus, Vilhelms Konrāds Rentgens konstatēja kādu jaunu, līdz šim vēl nezināmu starojumu. Pēc atkārtotiem, pedantiski izdarītiem eksperimentiem V.K.Rentgens secināja, ka ir atklājis jauna veida starus, kam piemīt caur spiešanās spēja, kā arī spēja jonizēt vidi, iedarboties uz fotoplati un izraisīt fluorescences efektu. Zinātnieks ievietoja starojumu izraisošu lampu kartona apvalkā, kā arī, novietojot starp lampu un plati 1000 lappušu biezu grāmatu vai 2-3 cm biezu egles koka dēli pat 2 m attālumā, starojums bija pamanāms. Tikai 15 mm bieza alumīnija kārta deva ar aci pamanāmu spīdēšanas pavājināšanos, bet 1,5 mm bieza svina plate to pārtrauca pilnībā. Pēdējam faktam zinātnieks jau toreiz paredzēja lielu praktiskas pielietošanas nozīmi. Jaunatklātos starus autors nodēvēja par "X-stariem" un konsekventi pieturējās pie šī termina līdz sava mūža beigām.

X-starojums vēlāk pārdēvēts par rentgenstarojumu ir elektromagnētiskais starojums, kas atbilst viļņu garumu λ=10-9...10^-14 m diapazonam. Rentgenstarojums rodas ātro elektronu bremzēšanās rezultātā, piemēram, rentgenlampas antikatodā. Rentgenstarojuma kvantu enerģija hν ir pietiekama, lai tie labi iespiestos vielā un izraisītu radiācijas bīstamību.

Savu oriģinālo pētījumu pirmos rezultātus V.K.Rentgens 1895.gada decembra beigās apkopoja konspektīvā publikācijā «Par jauna veida stariem». Pēc tam sekoja vēl divas publikācijas - 1896. un 1897. gadā. Svarīgākie V.K.Rentgena secinājumi, kas izklāstīti 17 tēzēs, nav zaudējuši savu nozīmi un aktualitāti arī mūsdienās. Pirmo publisko ziņojumu par savu atklājumu V.K.Rentgens sniedza Vācu dabas zinātnieku biedrības sēdē 1896. gada 23. janvārī.

Vilhelms Konrāds Rentgens (Wilhelm Conrad Röntgen) dzimis 1845. gada 27. martā vācu pilsētiņā Lenepā (tag. Rietumvācijas pilsētas Remšeidas priekšpilsētas rajons) tirgotāja ģimenē. Pēc konflikta ar skolotāju izslēgts no vietējās ģimnāzijas, viņš noliek eksāmenus kā eksterns un iestājas Cīrihes Politehniskajā institūtā, kuru beidz 1868. gadā. 1869. gadā viņam piešķir doktora grādu, bet 1875. gadā, 30 gadu vecumā, V.K.Rentgenu ievēl par profesoru. Viņa turpmākajā dzīvē var atzīmēt divus zīmīgākos periodus — no 1888. gada līdz 1900. gadam darbs Vircburgas universitātē, bet no 1900. gada līdz 1923. gadam viņš vadīja Minhenes Fizikas un meteoroloģijas institūtu. V.K.Rentgens mira 1923. gada 10. februāri 78 gadu vecumā smagas slimības.

Par izcilo atklājumu V.K.Rentgenam savā laikā piešķīra vairāk nekā 100 apbalvojumu un goda nosaukumu dažādās pasaules valstīs. 1896. gada vien rentgenstariem tika veltīts ap 1200 publikāciju dažādās valstīs. Vilhelms Konrāds Rentgens bija pirmais fiziķis, kas saņēma Nobela prēmiju (1901. gadā). V. Rentgena atklāto starojumu, kuru 1905.gadā vācu rentgenologu kongress Berlīnē nolēma: X-starus un visas ar tiem saistītās zinātnes nozares nosaukt Rentgena vārdā, kas līdz pat mūsdienām ir un paliek unikāls gadījums pasaules zinātnes vēsturē.

Tuvākajos divos gados daudzu valstu zinātnieki publicēja ap 2000 rakstu par dažādiem rentgenoloģijas jautājumiem. V.K.Rentgena atklājums izraisīja neparastu rezonansi tā laika zinātnieku un plašās sabiedrības aprindās. Viņa izteiktā hipotēze par X-staru iespējamo pielietojumu un nozīmi medicīnā pārliecinoši apstiprinājās jau atklājuma publikācijas gadā. Vislielāko interesi jaunais atklājums izraisīja medicīnas darbinieku aprindās.

Vēl sava atklājuma priekšnojautā V.K.Rentgens ievēroja, ka ar noslēpumainajiem X-stariem var caurstarot cilvēka ķermeņa daļas un iegūt to attēlu. Šī fakta pierādīšanai viņš vispirms caurskatīja savu roku, bet 1895. gada 22. decembrī izdarīja sievas Bertas plaukstas rentgenuzņēmumu, iegūdams pat mūsdienu skatījumā pilnīgi apmierinošu attēlu, kur uz mīksto audu fona labi saskatāmas plaukstas kaulu un locītavu ēnas. Minētais uzņēmums bija pasaulē pirmā rentgenogramma, bet 1895.gada 22.decembris pamatoti tiek uzskatīts par rentgendiagnostikas dzimšanas dienu.

Rentgenam paveicās. Viņš bija to zinātnieku vidū, kas piedzīvoja sava atklājuma triumfu. Viņš bija aculiecinieks rentgenstaru uzvaras gājienam visā civilizētajā pasaulē. Sevišķi spilgti tas izpaudās medicīnā. Topošo medicīnisko rentgenoloģiju pilnīgi pamatoti sāka dēvēt par klīniskās medicīnas acīm.

Mazāk nekā vienu gadu pēc Rentgena atklājuma Kodak piesaka pirmo produktu - fotopapīru, kas izstrādāts rentgenogrammas attēlu uztveršanai, kas izstrādāts speciāli rentgena staru vajadzībām. Agrīnā papīra kvalitāte un maksimālais blīvums bija zems, pie kam, rentgenogrāfiem grūti interpretējams. Pirmie rentgenogrāfi atgriezās pie spoguļu fotoplatēm, tāpēc Kodak strādāja viņu prasību īstenošanai, iegūstot tās kompānijas, kas specializējās rentgenogrammu materiālu ražošanā.

1896. gada sākumā ar rentgenstaru palīdzību ārsts H.Zīgels konstatē vairākiem pacientiem žultsakmeņus. Šie veiksmīgie tā laika izmeklējumi ierosināja izveidot pirmo rentgenoloģijas laboratoriju Vīnes slimnīcas internā klīnikā. Šī laboratorija ar laiku pārtapa par plaši pazīstama rentgenologa Gvido Holcknehta vadīto Rentgenoloģijas institūtu - vadošo zinātniskās pētniecības un speciālistu apmācības centru pasaulē pagājušā gadsimta 30.gados. 1925.gadā viņš nodibināja un līdz mūža galam vadīja Medicīniskās rentgenoloģijas akadēmisko pasniedzēju Vispasaules asociāciju. G.Holcknehts pirmais zinātniski pamatoja un ieviesa rentgenstaru dozimetriju un panāca rentgenoloģijas kā klīniskas medicīnas disciplīnas pasniegšanu augstskolās. G.Holcknehts mira no smagas profesionālas slimības 59 gadu vecumā.

Vispārējā eiforijā palika nepamanīta kāda svarīga rentgenstaru īpašība, par kuru toreiz nezināja ne V.K.Rentgens, ne ari viņa laikabiedri. Tā bija rentgenstaru bioloģiska iedarbība, kas tika apzināta un daļēji izpētīta 20.gs. sākumā (1902. - 1925.g.). Izrādījās, ka rentgenstari iedarbojas uz dzīviem audiem līdzīgi 1898. gadā atklātajam dabīgajam radioaktīvajam starojumam. Šī atziņa kļuva par pamatu otram rentgenoloģijas novirzienam - rentgenterapijai, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 20.gs. vidū.

Daudzi rentgenologi, radiologi, radiācijas fiziķi, radiobiologi un citi, ar jonizējošo starojumu saistītie, zinātnieki un praktiķi smagi sasirga ar profesionālam slimībām un priekšlaicīgi aizgāja bojā. Šī rūgtā pieredze stimulēja nākošās pētnieku paaudzes nopietni pievērsties radiācijas aizsardzības un personāla drošības pasākumiem. G.Holcknehta mūža traģiskais noslēgums rosināja rentgenologu un radiobiologu aprindas nopietnāk pievērsties radiācijas aizsardzības un dozimetrijas problēmu risināšanai medicīniskajā rentgenoloģijā.

Rentgenoloģijas pirmsākumi Latvija

Ziņa par V.K.Rentgena atklājumu drīz sasniedza arī Rīgu. Jau 1896.gada 18. janvārī Rīgas Politehniskā institūta profesors Hermanis Flaums un fiziķis amatieris Heinrihs Bērens fon Rautenfelds-Lindenrū atkārtoja Rentgena eksperimentu un izdarīja zobenzivs žokļa rentgenogrammu. Tas bija pirmais rentgenuzņēmums tā laika Krievijas impērijā. Nedēļu vēlāk tika iegūta ari cilvēka plaukstas rentgenogramma.

Tā paša gada februāri un martā veikti vairāki sekmīgi mēģinājumi izmantot rentgenstarus medicīniskās diagnostikas nolūkos - urīnpūšļa akmeņu pierādīšanai, skrošu konstatēšanai audos pēc šauta ievainojuma. Īpašu ievērību pelna ar rentgenuzņēmuma palīdzību pierādītais ļaundabīgais audzējs kādam pacientam. Par to 1896.gada 11. martā ziņoja tolaik Rīgā pazīstamais ārsts ortopēds, viens no biomehānikas pamatlicējiem, Otto Tilo.

Jau 19. gadsimta beigās Rīgā darbojās vairāki rentgenkabineti, bet 1914. gadā Latvijas teritorijā oficiāli reģistrēti bija 11 kabineti, no tiem 7 - Rīgā, 2 - Liepājā un 2 - Jelgavā. Pirmo rentgenkabinetu Rīgā, 1.pilsētas slimnīcā, 1898.gadā iekārtoja Rīgas Politehniskā institūta docents ķīmiķis Nikolajs Ports, kurš vairākus gadus pats arī bija šī kabineta vadītājs. 1910.gadā sāka darboties rentgenkabineti Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā un jaundibinātajā Rīgas pilsētas 2. slimnīcā (P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca). Pārējie kabineti piederēja privāti praktizējošiem ārstiem, jo šāda nodarbe tolaik bija visai ienesīga lieta.

Pēc valstiskās neatkarības pasludināšanas, kad 1919. gadā tika nodibināta Latvijas Universitāte ar LU Medicīnas fakultāti tās sastāvā, rentgenoloģija pakāpeniski izveidojās par patstāvīgu klīnisku specialitāti ar profesionāli apmācītiem speciālistiem.

Latvijas rentgenoloģijas tapšanu ietekmēja tolaik Eiropā pazīstamās Pēterburgas un Vīnes rentgenoloģijas skolas. Vairums tā laika Latvijas rentgenologu profesionālu māku un meistarību apguva Vīnē. Toreiz tā bija slavena kā savdabīga Eiropas rentgenoloģijas Meka. Vīnē kopš 1914.gada atradās Gvido Holcknehta dibinātais un vadītais Rentgenoloģijas institūts. Laikā no 1925. līdz 1930.gadam G.Holcknehta institūtā Vīnē specializējās vairāki Latvijā pazīstami rentgenologi.

1927. gadā LU Medicīnas fakultātes padome pēc profesora Jāņa Ruberta ierosinājuma nolēma aicināt no Vīnes uz Rīgu rentgenoloģijas kursa pasniegšanai medicīnas studentiem privātdocentu (vēlāk profesoru) Eiženu Vēberu, toreiz Eiropā jau diezgan pazīstamu rentgenologu. 1927.gadā E.Vebers pārgāja Latvijas pavalstniecībā un sāka vadīt LU Medicīnas fakultātes rentgenoloģijas kursu, kas viņa vadībā 1928. gadā kļuva par Rentgenoloģijas institūtu. Katedra izveidojās Rīgas pilsētas 2.slimnīca (P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca), un E.Vēbers kļuva arī par šīs slimnīcas rentgennodaļas vadītāju. Slimnīcā izdarīto rentgenoloģisko izmeklējumu skaits desmit gadu laikā pieauga vairāk nekā trīskārtīgi, 1939.gadā pārsniedzot 18 000 izmeklējumus.

1937.gadā tika iepirkti "Siemens" starptautiskas klases moderni rentgendiagnostikas un rentgenterapijas aparāti. Kuri nevainojami darbojās līdz pat 1968.gadam. E.Vēbera vadītā katedra ievērojami veicināja rentgenoloģijas kā suverēnas klīniskās disciplīnas progresu Latvijā. Ar katedras līdzstrādnieku aktivitātēm tika ieviestas jaunas centrālās nervu sistēmas, vēderdobuma orgānu, u.c. rentgendiagnostikas metodes, izdarīti pirmie mēģinājumi asinsvadu mākslīgā kontrastēšanā. Katedra kļuva arī par pēcdiploma apmācības un profesionālās pilnveidošanās bāzi. Sekmīgi attīstījās Latvijas rentgenoloģijas starptautiskie sakari. Šajā ziņā īpaši aktīvs bija pats katedras vadītājs - E.Vēbers.

Var droši apgalvot, ka 30. gadu beigās rentgenoloģija Latvijā bija kļuvusi par svarīgu, tautā populāru medicīnas nozari. Tai bija ievērojama loma plaušu un cptu iekšējo orgānu un skeleta slimību diagnostikā. 1939. gadā Latvijā bija vairāk nekā 100 rentgenaparātu. Valsts ārstu reģistrā atzīmēti 28 profesionāli izglītoti, kvalificēti rentgenologi.

HOLERA

HOLERA (cholera; gr. cholera ( cholē žults) — akūta, sevišķi bīstama zarnu infekcijas slimība. Holera pazīstama jau sen. Līdz 19. gadsimtam holeras perēkļi (uzliesmojumi) reģistrēti Indostānā. Tā periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. 1816. gadā sākās pirmā holeras pandēmija. No 1816. g. līdz 1925. g. ir bijušas 6 holeras pandēmijas. Holeras pandēmiju izraisītājs bija klasiskās holeras vibrions (Vibrio cholerae), ko 1883. gadā atklāja R. Kohs. Labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdenī un pārtikas produktos vai uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1—2 mēnešus. Zemā temperatūrā (piem., ledū) tas var saglabāties ilgstoši.

Holeras pandēmijas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku, atsevišķas no tām ari Ameriku un Austrāliju. No 1926. līdz 1960. gadam holera reģistrēta tikai Indijā un Pakistānā.

1961. gadā sākās 7. pandēmija, kas ilgst līdz šim brīdim (40 gadus). 7. pandēmijas izraisītājs ir Vibno eltor. Pirmo reizi šis izraisītājs 1905. gadā tika izdalīts kādam svētceļotājam karantīnas stacijā Eltora.

1958. gada PVO asamblejā tika paziņots, ka holera vairs nav bīstama cilvēcei un saslimšanas gadījumus, ko izraisījis Vibrio eltor, nevajadzētu uzskatīt par holeru. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. g., ierosina holeras vibriona bioloģiskais tips Eltoras vibrions (Vibrio eltor) (tā ierosinātu saslimšanu pirmo reizi reģistrēja Eltoras karantīnas nometnē Sinaja pussalā Ēģiptē 1906. g.), kas no tā sauktā klasiskā holeras vibriona atšķiras ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē.

Šās slimības epidēmiskais uzliesmojums 1961. gadā kardināli mainīja PVO ekspertu viedokli, un 1962. gadā Eltoras holera tika iekļauta īpaši bīstamo infekciju sarakstā. 7. pandēmija ar Eltoras izraisītāju atšķiras no visām iepriekšējām pandēmijām ar īpaši strauju infekcijas izplatīšanos jaunās teritorijās. Tas skaidrojams ar ceļošanas un starptautiskās sadarbības intensitātes pieaugumu, kā arī ar infekcijas spējām "iesakņoties" dažādās jaunās teritorijās, kurās holeras izraisītāji ilgstoši pastāv ārējās vides objektos.

Ar holeru slimo tikai cilvēki. Klasiskā holera ir antroponoze. Tā reģistrēta endēmiskās teritorijās Indijā, Bangladešā, Pakistānā. Infekcijas avots ir slims cilvēks vai vibriona nēsātājs. Eltoras holera ir sapronoze. Eltoras holera reģistrēta endēmiskās teritorijās Indonēzijā, Taizemē un citās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs. Pēc 1970. gadā Eltoras holeras perēkļi reģistrēti Āfrikā (Burundijā, Ganā, Kongo, Kamerūnā, Kenijā, Libērijā, Nigērijā, Tanzānijā). 1994. gadā tika reģistrēts liels uzliesmojums (1600 gadījumu) Dagestānā. Eltoras holeras izplatīšanā galvenā nozīme ir ūdenstilpju ūdenim, kas piesārņots ar neattīrītiem notekūdeņiem. Cilvēks inficējas, lietojot piesārņoto ūdeni saimnieciskām vajadzībām vai relaksācijas nolūkā. Vibrionu koncentrācija ir no 10 līdz 5000 vienā litrā. Sporādiskie saslimšanas gadījumi var sākties, ja viens litrs upes ūdens satur 75 vibrionus. Epidemioloģiskās uzraudzības dati liecina, ka Eltoras vibrioni var ilgstoši saglabāties ezeru, upju un jūru piekrastē.

Holeras vibrioni ir aerobi, labi aug parastās barotnēs ar sārmainu reakciju (pH - 8,2 - 9,0). Vidē ar neitrālu reakciju vibrions neaug, bet skābā vidē ātri iet bojā. Optimālā augšanas temperatūra ir 37 °C. Vibrioniem ļoti patīk sārmaina vide ar intensīvu bioloģisko piesārņojumu. Ilgstoši persistējot ūdeni ekosistēmās, vibrioni lieliski sadzīvo ar dažādiem ūdens organismiem un augiem. Vibrio eltor bieži izolē no austerēm, gliemežiem, krabjiem, zivīm, ūdensputnu zarnu trakta. Putni var pārnēsāt vibrionus no vienas ūdenskrātuves citā. Pārnešanas mehānisms ir fekāli - orālais.

Holeras vibrioni ir jutīgi pret tiešu saules gaismu, sausumu un siltumu. 56 °C temperatūrā tie iet bojā 30 min laikā, 100 °C temperatūrā - momentāni. Pret zemu temperatūru holeras vibrioni ir ļoti izturīgi, piemēram, ledū vibrioni saglabā dzīvotspēju līdz četriem mēnešiem. Ārējā vidē vibrioni neizceļas ar augstu virulenci. Izplatīšanas ceļi: - ūdens; - pārtika; -sadzīves kontakti.

Inkubācijas periods ilgst 1—5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kas pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Uzņēmība pret holeras vibrioniem ir ļoti augsta un gandrīz absolūta. Biežākam riskam saslimt pakļauti alkoholiķi, cilvēki pēc kuņģa rezekcijas, pazemināto kuņģa sulas pH tiem, kas sirgst ar gastrītu, anēmiju un tārpu invāziju. Inficēšanas notiek, ierosinātajam nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem. Pārtikas produktus inficē cilvēks ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar holeru saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gada laikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, holeras ierosinātājs vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa pārmaiņas zarnās un organisma intoksikāciju. Sakara ar biežu caureju cilvēks zaudē daudz šķidruma — rodas organisma dehidratācija, kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus.

Slimības sākums ir akūts. Tā sākas ar caureju. Smagos gadījumos 24 h laikā pacients ar vemšanu un caureju zaudē šķidrumu, kura daudzums var pārsniegt 250 ml/kg. Zudumi izraisa hipovolēmisku šoku, metabolu acidozi (pH <7,2),>

Izraisītājs cirkulē: cilvēks - kanalizācija - atklāta ūdenstilpe -cilvēks. Ārējā vide kļūst par izraisītāja galveno rezervuāru. Ūdens izplatīšanas faktors ir galvenais. Eltoras holerai ir izteikta sezonalitāte: vairāk slimo vasaras karstos mēnešos. Epidēmija var sākties ar ūdens izplatīšanas faktoru, vēlāk var pievienoties pārtikas faktors un sadzīves kontakti. Šādu perēkļu pastāvēšanas ilgums atkarīgs no pretepidēmijas pasākumu savlaicīguma un apjoma.

Agrīna infekcijas avota atklāšana, hospitalizācija un ārstēšana. Pirmo saslimšanas gadījumu ir grūti diagnosticēt. Pirmais gadījums tiek diagnosticēts, ņemot vērā klīniskus simptomus, epidemioloģisko anamnēzi un laboratoriskās izmeklēšanas rezultātus. Oficiāli par saslimšanu ar holeru drīkst paziņot pēc izdalītās kultūras identifikācijas.

Laboratoriskai (bakterioloģiskai un seroloģiskai) diagnostikai ir ļoti liela nozīme. Atkarīgi no epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem tiek izsludināti ierobežojošie pasākumi, proti, uz laiku aizliedz peldēšanos, makšķerēšanu, ūdenstransporta izmantošanu piesārņotā ūdenstilpē. Ja epidēmiskais perēklis ir liels un ar ierobežojošiem pasākumiem šo perēkli nav iespējams lokalizēt, izsludina karantīnu.

Ārstē obligāti slimnīcā. Nepieciešama, ātra, enerģiska un adekvāta zaudētā ūdens un elektrolītu aizvietošana. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvars, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai. Profilaksei. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir robežu sanitārās aizsardzība, slimnieku savlaicīga atklāšana un izolēšana; cilvēki, kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv holeras izplatīšanās draudi, iedzīvotājus vakcinē. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes sanitārai kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī (to var mazliet paskābināt, piemēram, ar etiķi).

Profilakses pasākumi balstās uz epidemioloģiskās uzraudzības datiem. Pasākumus, lai ierobežotu holeras ievazāšanu no endēmiskiem perēkļiem, regulē starptautiskie medicīniski sanitārie noteikumi. Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 2119/98/EK (1998. gada 24. septembris) par epidemioloģiskās uzraudzības un infekcijas slimību kontroles tīkla izveidošanu Kopienā. Lēmums Nr. 2000/96/EK minētu slimību gadījumu definīcijas šo definīciju piemērošanas vispārējie principi. Noteikumu mērķis ir maksimāla valstu aizsardzība no holeras ievazāšanas un izplatīšanas, minimāli traucējot starptautisko kravu pārvadāšanu un tirdzniecību. Šo mērķu sasniegšana iespējama, veicot globālu epidemioloģisko uzraudzību, kuras pamatā ir savlaicīga un precīza informācija par visiem saslimšanas gadījumiem pasaulē un veiktiem pretepidemijas un profilakses pasākumiem.

Dzeltenais drudzis

Dzeltenais drudzis ir akūta vīrusinfekcija, kas pieder pie dabisko perēkļu antropozoonozēm. Slimībai raksturīga intoksikācija, smagi iekšējo orgānu bojājumi, it īpaši aknu un nieru bojājumi.

Slimībai raksturīgs pēkšņs sākums un raksturīgi simptomi, kam seko īsa remisija, drudža atgriešanās, hepatīts, albuminūrija un dažos gadījumos nieru mazspēja, šoks un vispārējas hemorāģijas.

Klīniski slimība izpaužas ar drudzi, hemorāģiskām parādībām un daudzos gadījumos ar dzelti. Slimībai raksturīga augsta letalitāte (10-80%). Slimība pieder pie karantīnas infekcijām un pakļauta starptautiskai reģistrācijai. Diagnozes laboratoriskie kritēriji - specifiskas dzeltenā drudža antivielas pacientam, kurš nav vakcinēts pret dzelteno drudzi un kuram ir izslēgta savstarpēja reakcija ar citiem flavivīrusiem.

Masveida saslimšanas gadījumi tika reģistrēti vergu tirgotāju, kolonizatoru armijā un ekspedīciju dalībnieku vidū. 1847.- 1848. gadā lieli uzliesmojumi reģistrēti Kārību jūras baseinā. 19. gadsimta beigās Kubā spāņu armijā no dzeltenā drudža nomira 30 000, Spānijā - 79 000 cilvēku. Uzliesmojumi tika reģistrēti Itālijā, Francijā, Portugālē. Simtiem cilvēku pārslimoja dzelteno drudzi, strādājot Panamas kanāla celtniecībā. Liela dzeltenā drudža epidēmija reģistrēta 1940. gadā Sudānā, kur saslima vairāk nekā 15 000 cilvēku. 1960.-1962. gadā Etiopijā epidēmijas laikā saslima 200 000 cilvēku, no kuriem nomira ap 30 000. 20. gadsimtā periodiski reģistrēti uzliesmojumi Brazīlijā, Kolumbijā, Peru, Venecuēlā, Nigērijā, Kamerūnā, Ganā.

Dzeltenā drudža izraisītājs izdalīts 1901. gadā (V. Rids, I. Karols). Tas ir flavivīrusu dzimtas arbovīruss. Ārējā vidē vīruss ir neizturīgs. Ātri inaktivejas skābā vidē, augstā temperatūrā un pēc parastu dezinfekcijas līdzekļu lietošanas.

Ir divu epidēmisko perēkļu veidi: a) džungļu dzeltenais drudzis (endēmiskais jeb zoonožu dzeltenais drudzis); b) pilsētu jeb antroponožu dzeltenais drudzis.

Džungļu dzeltenais drudzis saistīts ar šās infekcijas dabiskiem perēkļiem. Vīrusu aprite notiek savvaļas dzīvnieku vidū ar odu starpniecību. Amerikā vīrusu pārnēsā odi Haemagogus un Aedes, Āfrikā - Aedes. Infekcijas avoti pārsvarā ir pērtiķi, kā arī grauzēji un eži.

Dabā pastāvošos perēkļos inficējas cilvēki, kas strādā mežā. Inficēts cilvēks savukārt inficē antropofilus, sinantropus odus Aedes aegypti. Aedes aegypti mīt pilsētās, cilvēku mītnēs. Odi vairojas dīķos, baseinos, ūdens mucās un bieži kož cilvēkiem. Ar inficēta cilvēka asinīm uzņemtais vīruss odos saglabājas visu mūžu. Pēc 10-12 dienām (25° C) un pat pēc 4 dienām (37° C) ods jau spēj inficēt nākamo neimūno uzņēmīgo cilvēku.

Šajā laikā vīruss vairojas oda tievajā zarnā, pēc tam ar hemolimfu nonāk siekalu dziedzeros. Cilvēkiem, kas pārslimojuši dzelteno drudzi, veidojas ilgstoša (uz visu mūžu) dabiska imunitāte.

Inkubācijas periods ir 3-6 dienas. Slimība sākas akūti, bez prodromas. Ķermeņa temperatūra pirmā slimības dienā sasniedz 39-40° C. Temperatūras pacēlumam seko drudzis, stipras galvassāpes, sāpes mugurā un ekstremitātes. Ir slikta duša un vemšana.

Dzeltenā drudža klīniskās formas: 1) tipiska - viegla, 2) slēpta - vidēji smaga; 3) zibensveida - smaga.

Pasākumi: Dabā pastāvošu perēkļu likvidācija. Odu iznicināšana. Cilvēku mītņu aizsardzība pret odiem. Repelentu izmantošana.

Jāveic specifiska profilakse. Vakcināciju veic vienu reizi, imunitāte ilgst 10 gadus, ir dati, ka pat 20 gadus. Visiem, kas izbrauc uz endēmisku apvidu, vakcinācija ir obligāta. Saskaņā ar starptautiskiem medicīniski sanitāriem noteikumiem visi kuģi un lidmašīnas, kas pabijuši endēmiskā apvidū vai tur, kur reģistrēti Aedes aegypti, tiek pakļauti obligātai dezinfekcijai.