Budisms ir reliģija, kura izveidojās V gs. p.m.ē. Indijā. Tā ir viena no vecākajām mūsdienās plaši izplatītajām reliģijām. Mācoties budismu mēs iepazīstam paši sevi, savu prātu. Budisms nekoncentrējas uz kādu pārdabīgu būtni, bet vairāk uzsver praktisko pieeju, piem., kā vadīt savu dzīvi, kā pielietot savu prātu, kā dzīvot mierīgu un veselīgu ikdienu. Budisms vienmēr uzsver pieredzi un tās zināšanu - gudrību, nekā kādu dogmatisku uzskatu. Patiesībā, mēs neuzlūkojam budismu kā reliģiju parastajā nozīmē. Lamas uzskata, ka Budas mācība drīzāk ir filozofija.
Zinātniski tehnoloģiska attīstība vien nevar apmierināt mūsu vēlmes un atrisināt mūsu emocionālās problēmas. Bet Budas mācība mums izskaidro cilvēka īpatnējo garīgo potenciālu un viņa lielās, apslēptās prāta spējas. Studējot budismu mēs mācamies izprast, kas mēs īsti esam un kā veidot mūsu prāta spējas tālāk, nevis uzskatīt šo mācību kā kādu pārdabīgu ticības sistēmu. Budisma metodes māca izveidot dziļu mūsu pašu un visu pārējo parādību pareizu izpratni. Budisti nelieto savu reliģiju, lai sasniegtu tās īstos mērķus – glābšanu, atbrīvošanu, iekšējo brīvību, mūžīgo laimi un prieku, bet izlieto to intelektuālām nodarbībām, it kā tā būtu kāda materiāla vērtība.
Budas dzīve
Mūsdienās vairs nav gandrīz nekādu šaubu par to, ka vēsturiskais Buda - budisma pamatlicējs, ir patiesi dzīvojis. Viņa dzīve ir leģendām apvīta, un tradīcija piedāvā ne tik daudz detalizētu informāciju, cik tāda cilvēka idealizētu portretu, kādam būtu jātiecas kļūt katram labam budistam. Un tomēr daži Budas dzīves fakti ir diezgan skaidri konstatējami.
Sidhārtha Gautama, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Buda, piedzima ap 560. gadu p.m.ē. Lumbini ciemā, kurš atradās netālu no mūsdienu robežas starp Indiju un Nepālu. Viņa tēvs Šudhodanna bija nelielas valstiņas radža. Kā jau pienākas reliģijas dibinātājam, viņa bērnību apvij visādas leģendas. Saskaņā ar reinkarnācijas ideju leģendās iemūžinātas arī viņa iepriekšējās dzīves. Piemēram, tiek stāstīts, kā savas pēdējās inkarnācijas laikā Buda nolūkojās lejā no „Tušita debesīm”, vietas, kur „mājo apmierinātie dievi”, un izvēlējās nākamajai reinkarnācijai vietu, laiku un vecākus. Viņš izvēlējās to periodu cilvēces vēsturē, kad cilvēka dzīve ilgst līdz 100 gadiem, jo, lai saprastu viņa mācību, tas nav ne paŗāk maz, ne pārāk daudz. Dzimšanas vietai viņš izvēlējās pasaules vidieni – Indijas ziemeļu daļu. Par savu māti viņš izvēlējās tikumīgo Maiju, Šudhodannas sievu, jo viņa savās iepriekšējās dzīvēs 100 000 gadu laikā bija pieradījusi šķīstību un izcilu tikumību. Kādu nakti Maija, kura bija devusi šķīstības zvērestu, redzēja baltu ziloni ieejam savā dzemdē. Deviņus mēnešus vēlāk Lumbini birzī pilnmēnesī viņa dzemdēja bērnu. Zeme notrīcēja, un dzemdībās klāt stāvēja dažādas pārdabiskas būtnes, bet pati Maija pēc septiņām dienām nomira, jo viņa bija dzemdējusi Budu un bija izpildījusi savas dzīves uzdevumu.
Vecāki zēnam deva Sidhārthas vārdu, kas nozīmēja „tas, kurš sasniegs savu mērķi”. Tomēr parasti Budu dēvē vienkārši par ‘Gautamu’; tā sauca arī galveno hinduistu skolotāju, kura vārdā viņš tika nosaukts. Vārds Buda, ar kuru Gautama kļuva pazīstams, ir goda nosaukums un nozīmē „tas, kurš ir pamodies” vai „apskaidrotais”. Šis nosaukums tiek saistīts ar viņa vārdu, tāpat kā nosaukums „Kristus” ar Jēzus vārdu.
Jauno princi uzaudzināja viņa mātes māsa Mahapatdžapati, un viņš auga vislielākajā greznībā un bagātībā. Viņa tēvam kādreiz bija izteikts pareģojums, ka dēls kļūs vai nu liels valdnieks, vai nu klejotājs bez mājām, un, lai dēlu pasargātu no otrās varbūtības un veicinātu pirmo, Šodhodanna viņu centās pasargāt no jebkuras ārpasaules ietekmes. Princim vajadzēja apgūt dažādus mākslas veidus un zinātnes nozares, ka arī nodoties fiziskiem vingrinājumiem.
Kad princis bija 16 gadus vecs, viņš aprecēja meiteni Gopu jeb Jašodaru. Viņam piederēja arī daiļo dziedātāju harēms. Tomēr savam vienīgajam dēlam viņš deva vārdu Rahula, kas nozīmē „važas”, jo visu savu bagātību vidū viņš jutās kā važās iekalts. Dzīve viņam nesniedza nekādu apmierinājumu, tāpēc viņš 29 gadu vecumā nolēma atstāt mājas un kļūt par klejotāju svētvīru. Pirms Sidhārtha uz visiem laikiem pameta savas mājas, viņš veica trīs ceļojumus, kuros saskārās ar dzīves realitāti, kādu pirms tam nebija pazinis. Viņš redzēja pasaules ciešanas trijās to izpausmes formās: vārgu vecu vīru, slimnieku, kurš mocījās sāpēs, un bērnu procesiju, ko pavadīja raudoši sērotāji. Viņš izbrīnā jautāja, ko tas nozīmē, un saņēma atbildi, ka šeit redzamais vienkārši ir cilvēku liktenis. Dziļi satraukts Sidhārtha atgriezās pilī.
Ceturtā ceļojuma laikā viņš sastapa kādu apmierinātu un priecīgu mūku, kurš klejoja apkārt ar ubaga tarbu. Šis ceļojums Sidhārtham bija izšķirošs: tas viņam atklāja, ka visi dzīves prieki un vilinājumi ir veltīgi un bezvērtīgi. Tas, pēc kā viņš tagad ilgojās, bija īstenās zināšanas. Tā Sidhārtha vienreiz, kad viņa sieva un bērns bija aizmiguši, kā zaglis naktī atstāja savas mājas un ģimeni. Viņš sāka meklēt zināšanas tradicionālajā hinduistu veidā, proti, nodevās sarežģītiem jogas vingrinājumiem, lai savienotu savu es (Ātmanu) ar pasaules sākotni un jēgu (Brahmanu). Taču šī metode, ko viņš praktizēja divu brahmaņu jeb guru vadībā, viņu neapmierināja, un viņam šķita, ka tā viņu nenovedīs pie īstenām zināšanām. Viņš turpināja ceļot, līdz beidzot apmetās Uravelā, Indijas ziemeļos, kur kopā ar pieciem saviem skolotājiem sešus gadus gremdējās galējā pašnoliegumā un pašdisciplīnā. Bet, šķiet, reliģiskos vingrinājumus viņš veica vienatnē. Šie vingrinājumi ar laiku kļuva arvien grūtāki un askētiskāki, piemēram, viņš atturējās no ēdiena tik ilgi, kamēr viņam sāka izkrist mati. Tā visa rezultātā viņš pilnībā sabeidza savu fizisko veselību un atklāja, ka šāds dzīvesveids tomēr nepaver ceļu uz atbrīvošanās no nāves un pārdzimšanu cikla. Grūtie pārbaudījumi neko nedeva, Sidhārtha saprata, ka viņam nepieciešams iekšējs realitātes būtības vērojums, tāpēc radikāli bija jāmaina attieksme pret dzīves alkām.
Izmisumā, ka nespēj atrast izeju no šīs situācijas, Sidhārtha piepeši atcerējās, cik veiksmīga ir bijusi viņa pirmā meditācija mājās zem ābeles. Viņš atteicās no sava skarbā dzīves stila (tādā veidā šausminot savus draugus, kuri riebumā viņu pameta) un nolēma visu enerģiju veltīt pilnīgas meditācijas sasniegšanai.
Nodevies apcerei zem vīģes koka, kas vēlāk tika nodēvēts par „apskaidrības koku” jeb bothi koku (saīsinājumā bo koku), viņš beidzot sasniedza augstākās zināšanas un apskaidrību – reliģisku pārdzīvojumu, kam bija liela nozīme visa viņa turpmākajā dzīvē. Viņš kļuva par Budu. Viņa apskaidrību raksturo trīs fāzes. Pirmajā meditācijas naktī viņš gara acīm skatīja visas savas iepriekšējās dzīves. Otrajā naktī viņš pārdabiskā iekšējā vērojumā skatīja dzimšanas, nāves un pārdzimšanu ciklu un atskārta, ka to regulē likums. Trešajā naktī viņam atklājās četras cildenās patiesības: zināšanas par ciešanām, ciešanu avots, ciešanu novēršanu avots, ciešanu novēršana un ceļš, kā novērst ciešanas.
Kad Sidhārtha Gautama kļuva par Budu, „apskaidroto”, viņš sasniedz pilnīgas atbrīvošanas stāvokli un varēja uzreiz ieiet nirvānā (brīvība no atdzimšanu rata un tātad brīvība no ciešanām). Budisms ir galvenokārt centrēts uz dharmu (mācības ideju) kā dinamisku nirvānas manifestāciju šajā pasaulē. Ciešās saites ar dharmu ir Budas un viņa mācekļu – gan vienkāršo budisma piekritēju, gan mūku – reliģiskās dzīves pamats. Leģenda vēstī, ka šajā brīdī dēmons Māra, kurš jau agrāk bija centies likt šķēršļus Budas ceļā uz patiesību, kārdināja viņu tūlīt pat ieiet nirvānā. Dēmons teica, ka nav nekādas nozīmes to, ko Buda ir atklājis, mācīt vienkāršiem ļaudīm, jo viņa vienalga nav tam nobrieduši un drīzāk būs gatavi ļauties pasaules vilinājumiem un nabadzībai.
Arī pats Buda šaubījās, vai cilvēce tiešām ir gatava saprast mācību. Bet tad viņam parādījās dievs Brahma Sahampati un aicināja viņu mācīt kaut vai tikai dažus cilvēkus. Tā Buda nolēma iekustināt „mācības ratu” un Benaresā lasīja savu pirmo sprediķi. Viņam no jauna pievienojās pieci bijušie sekotāji, kas kļuva par Budas pirmajiem mācekļiem.
Drīz vien ap Budu pulcējās jau vesela grupa sekotāju, kurus pārliecināja ne tikai jaunas mācības saturs, bet arī Budas rāmais, autoritatīvais sprediķošanas veids. Vēršoties pret hinduisma kastu sistēmu, viņš savā sanghā jeb mūku kopienā uzņēma gan augstākās brahmaņu ciltis, gan arī tirgotāju kastas pārstāvjus. Tajā bija iestājušies arī viņa paša ģimenes locekļi, to vidū viņa dēls Rahula un brālēns Ananda. Kopienas locekļu skaits strauji pieauga, un, kad tas sasniedza 60 cilvēkus, Gautama sūtīja tos sludināt jauno mācību. Budas kopienas locekļi meditēja, ubagoja un darbojas kā misionāri. Budistu kopienas universālajai darbībai nebija līdzīgas visā Indijas reliģiskās dzīves vēsturē.
Iesākumā kopienā neuzņēma sievietes, jo Gautama tās uzskatīja par bīstamām – sievietes viņaprāt bija tās, kas uzturēja pārdzimšanas cikla kustību un tādējādi iemiesoja sevī dzīves alkas. Šajā laikā Budas pamāte un māsīca apbēra viņu ar lūgumiem uzņemt tās kopienā, tomēr viņš arvien vēl bija noskaņots skeptiski. Viņš apgalvoja, ka, ja viņš sievietēm nepaklausīs, viņa mācības mūžs ilgs 1000 gadus, bet, ja paklausīs, tad tikai 500 gadus. Vēsture ir pierādījusi, ka šis pesimistiskais pareģojums nav piepildījies. Kļuvis apskaidrotais, Gautama turpmākos 44 gadus ceļoja pa visu Indiju, dzīvodams kā ubags mūks, un sludināja savu mācību. Lietus sezonas laikā – no jūnija vidus līdz oktobra vidum – viņš ar saviem pavadoņiem apmetās pilsētu parkos, kuros par godu Budam bija uzceltas īpašas nojumes (viharas).
80 gadu vecumā Buda Kušinagaras pilsētā maltītes laikā saslima un nomira. Viņa ieiešanu nirvānā apraksta daudzas brīnišķīgas leģendas, kas vēsta, ka brīdī, kad Budas ķermenis tika sadedzināts, zeme norībējusi.
Ģeogrāfiskā izplatība
Ap I gs. budisms ar tirgoņiem un svētceļniekiem izplatījās no Indijas uz apkārtesošajām zemēm. Rietumos tas sasniedza Arābiju, austrumos – Dienvidrietumāziju, kur pirmās ziņas par budismu parādījās ap 400. g. p. m. ē. Mahājānas budisma būtisks reģionāls centrs kļuva tagadējā Afganistāna, un no turienes tas izplatījās uz Ķīnu, Koreju, Mongoliju un Japānu. 475. gadā indiešu mūks Bodidarma devās uz Ķīnu un tur izveidoja Čana (ķīniski; japāniski: dzen) skolu. Pirmās tūkstošgades laikā ķīniešu mūki devās svētceļojumos uz Indiju.
Kādu brīdi Austrumturkistāna pieslējās nikājas (teravādas) budismam, taču ap 1000. g. tur budismu nomainīja islāms.
Ap 800. gadu vajrajānas jeb tantriskais budisms nokļuva no Indijas Tibetā, kur sākumā pastāvēja līdzās vietējām reliģijām, bet pēc tam tās izspieda. Kāda vajrajānas budisma forma nokļuva arī Japānā, kur to turpina praktizēt arī mūsdienās. Tiek uzskatīts, ka Tibetā ir visprecīzākais mahājānas budisma rakstu kanons. Joprojām notiek strīdi par to, vai tantrisms sākotnēji izveidojās budismā vai hinduismā. Daudzi uzskata, ka tas sakņojas agrīnajā mahājānas budismā. Citi savukārt uzskata, ka meditatīvas Šivas sektas pastāv jau kopš pirmsvēdu laikiem. Vēl citi domā, ka tantras pirmsākumi meklējami tieši vēdās un upanišadās. Mahājānas budisms ievērojami paplašinājās līdz ar nokļūšanu Ķīnā, kad ķīniešu valodā tika iztulkoti jau esošie teksti un radīti jauni, lai piemērotos Austrumāzijas filozofiskajai domai. Daudzi jauni budisma teksti radās arī, izveidojoties Japānas un Korejas budismam.
Indijā un citās austrumvalstīs izplatījās lēni. Ap V gs. tā ietekme samazinājās, lai gandrīz pilnīgi izzustu XII gs. daļēji musulmaņu invāzijas, daļēji – hinduisma atdzimšanas dēļ. Indijā tas tomēr saglabājies, taču Centrālāzijā un Indonēzijā to nomainīja islāms. Ķīnā un Japānā tas plaši sajaucās ar daoismu, sintoismu un konfūcismu. Tibetā saglabājies tantriskais budisms. Mūsdienās mahājānas budismu daudz praktizē Ķīnā, Japānā, Korejā un Vjetnamā, teravādas – Birmā, Kambodžā, Laosā un Taizemē, vajrajānas – Tibetā, atsevišķās vietās Sibīrijā un Indijā.
Tibeta un budisma attīstība
Kopš pirmajām Venēcijas tirgotāju un katoļu misionāru vizītēm mongoļu galmā, kad Eiropu sasniedza teikas par viņu noslēpumaino kalnaino dzimteni un maģisku burvestību pilno reliģiju, Tibeta un Tibetas budisms kļuva par Rietumu cilvēku fantāziju objektu. Priekšstati par Tibetu vibrējuši starp šausmām par izkropļoto budisma tradīciju, kas savijusies ar vietējiem šamaniskajiem kultiem, un aizrautīgu sajūsmu par noslēpumainu gudrību, kuru apskaidrotie sargā nevienam neiesvētītam nepieejamās kalnu augstienēs. Jeļena Blavatska, kas ar slepenas rakstības palīdzību ilgstoši telepātiski sarakstījās ar Mahatmām (Lielajām Dvēselēm), bija pārliecināta, ka šie pēdējie nogrimušās Atlantīdas gudrības glabātāji atrodas slepenā Tibetas rajonā, izvairīdamies no civilizācijā pieaugošā magnētisma līmeņa. Viņa un citi teosofi bija pārliecināti, ka paši tibetieši neapzinās Mahatmu klātbūtni savā zemē. Franču apgaismības sapņu zeme bija Ķīna, vācu romantiķu īstā Gara dzimtene bija Indija, taču šie mīti izdila līdz ar šo zemju politisku vai kulturālu kolonizēšanu. Otrā pasaules kara laikā Tibeta tiek attēlota gan kā anti-āriešu konspirācijas centrs, gan kā senās, nesamaitātās āriešu gudrības krātuve, kurā saglabājies viss labais, ko radījusi senā civilizācija. 1942. gadā CIP priekštecis, Savienoto Valstu Stratēģisko pakalpojumu birojs, nosūtīja divus virsniekus — kapteini Iļju Tolstoju, grāfa Ļeva Tolstoja mazdēlu, un leitnantu Brūku Dolanu izpētīt Tibetas ceļus un līdzenumus, kas varētu kalpot militāro kravu pārvešanai no Indijas uz Ķīnu. Taču neitrālā Tibetas valdība aizliedza sabiedrotajiem pārvadāt jebkādus kara materiālus cauri tās teritorijai. Kad 1943. gadā amerikāņu kravas lidmašīna C-87 degvielas trūkuma dēļ nolaidās Samjes klostera tuvumā, milzīgs pūlis tās pilotus apmētāja ar akmeņiem, jo viņi bija lidojuši pāri Potalas pilij, tātad skatījušies uz Dalailamu no augšas.
Tibeta nekad nav kļuvusi par eiropiešu koloniju, 20. gadsimta sākumā izvairījusies no Krievijas un Anglijas impēriju mēģinājumiem to pakļaut un joprojām saglabājusi nepieejama noslēpuma auru, ko pastiprina Ķīnas iebrukums Tibetā. Turklāt Tibetas okupācija un daudzu izglītotu tibetiešu emigrācija ne tikai uz Indiju, bet arī uz Eiropu un ASV ļāvusi nevienam nesasniedzamajai Tibetai pašai sasniegt Rietumus. Viena no vēstures apslēptās jēgas interpretācijām, kas cirkulē dažās tibetiešu emigrācijas aprindās, ir tā, ka viens no lielākajiem bodisatvām — Vadžrapani (varas jeb spēka bodisatva) — iemiesojās Mao Dzedunā, lai ne tikai uzņemtos visu viņa nelietību karmiskās sekas, kuras nespētu panest neviena dzīva būtne, bet arī lai atsijātu īstenos Budas sekotājus no šķietamajiem un izplatītu Budas dharmu (ko ļoti aptuveni var tulkot kā “mācība”) visā pasaulē. Nekļūstot ne par vienas rietumvalsts koloniju, Tibetai šobrīd ir izdevies kolonizēt daudzu rietumnieku prātus. Lai reģionālu un sektantisku konfliktu sašķelto Tibetu varētu raksturot kā vienotu tautu un valsti, Dalailama pēdējo divdesmit gadu laikā ir vairākkārt mainījis savu retoriku. Sākumā viņš runāja galvenokārt par suverenitāti un savas valsts tiesībām, bet pēdējā laikā norāda, ka tibetieši ārkārtīgi rūpējas par vidi un sieviešu tiesībām. Viņa mēģinājumi parādīt, ka Tibeta varētu būt unikāla bezieroču biosfēra vai pat pasaules lielākais nacionālais parks, kurā visi varētu nodarboties tikai ar savas garīgās dzīves pilnveidošanu, visnotaļ atbilst tiem mitoloģiskajiem priekšstatiem par Tibetu, kas liek daudzām Holivudas un mūzikas industrijas zvaigznēm uzskatīt par goda lietu Tibetas brīvības aizstāvēšanu. Lielākais budisma sludinātājs ASV, Roberts A. F. Tūrmans — izbijis budistu mūks, Kolumbijas universitātes profesors, kinozvaigznes Umas Tūrmanes tēvs — ir izcēlis Tibetas unikalitāti, radot stāstu par to, kā viena no kareivīgākajām Himalajus apdzīvojošajām tautām pēc budisma pieņemšanas 7. - 9. gadsimtā kļuvusi par unikālu miera oāzi, kur visa enerģija tiek ieguldīta apziņas atbrīvošanā un kurā “apgaismotu personu iekšzemes kopprodukts tālu pārsniedz jebkuru citu no vēsturē pazīstamām valstīm”.
Budisma virzieni
Theravādas budisms
Theravāda nozīmē „seno skolotāju mācība”, un šīs skolas piekritēji ir lepni par to, ka saglabā Gautamas sākotnējo mācību, ka pamatojas un agrīnajiem budisma rakstiem. Šī skola tiek saukta arī par hīnajānu, kas nozīmē „mazais rats”, tomēr paši theravādieši šo nosaukumu neatzīst un uzskata par neatbilstošu. Hīnajānas nosaukums ir minēts skolas oponentu rakstos, kur pasaule ir salīdzināta ar degošu māju. Lai izglābtos no ugunsgrēka, mājas iedzīvotāji meklē ratus, kuros ir iejūgts dzīvnieks. Tomēr ratos ir vieta tikai daļas vajadzībām. Pat tajās zemēs, kur liela hīnajānas ietekme, rituāli ir pielāgoti parasto ļaužu vajadzībām, iekļaujot tajos garu un dēmonu pielūgšanu un tempļos novietojot dievu un citu garīgu būtņu statujas.
Theravādas budisti uzskata, ka viņi ir patiesāki Budas sākotnējās mācības sekotāji nekā citas grupas. Viņi apbrīno Budu kā ideālo paraugu, kam sekot, bet uzskata, ka viņš bija tikai cilvēks. Pēc nāves viņš vairs nevar palīdzēt dzīvajiem. Tādēļ theravādas budisti nepielūdz Budu. Viņi domā, ka katram pašam jātiek galā ar sevi, sekojot Tripitakā (rakstu krājums, kurā ir atrodamas budisma mācības) aprakstītajai mācībai. Theravādas budisti lielu nozīmi piešķir sanghai (kopienai) un uzskata, ka tiem, kas nav mūki, būs grūtāk sasniegt apskaidrību.
Mahājānas budisms
Mahājānas („lielā rata”) budisti uzskata, ka Buda var atsaukties uz cilvēka lūgumiem. Viņi to uzskata par vienu no pagātnes, tagadnes un nākotnes budām. Viņi tic arī bodhisatvām – cilvēkiem, kuri ir sasnieguši apskaidrības robežu, bet ir izvēlējušies palikt šajā pasaulē, lai palīdzētu citiem sasniegt tādu pašu stāvokli. Saskaņā ar doktrīnu par bodhisatvu viņš atliek sava mērķa sasniegšanu un kļūšanu par budu. Bodhisatva dod svinīgu zvērestu pat savās nākamajās reinkarnācijās palīdzēt katram, kam tas būs nepieciešams. Lai to panāktu, viņš sevī iekļauj citus – šo ideju nav grūti aptvert tam, kurš netic individuālā „Es” pastāvēšanai. Šķietama atšķirība starp „Es” un citiem tiek atcelta meditācijā. Mahājānas budisti bez Tripitakas par svarīgiem uzskata arī citus rakstus. Sanghai ir liela nozīme, taču kļūt par mūku nav svarīgi, jo virzīties uz nirvānu var arī esot sabiedrībā.
Budismam izplatoties pa visu Āziju, mahājānas budisti pielāgojās dažādām kultūrām. Tas izraisīja šī budisma paveida sazarošanos. Trīs tā atzari ir vadžrajāna, „Tīrās zemes” un dzenbudisms.
„Tīrās zemes” budisms
„Tīrās zemes” budisms aizsākās Ķīnā un sasniedza Japānu aptuveni 13. gadsimtā. Tā galvenais tēls ir bodhisatva, ko sauc Amitha buda. Viņš bija tik pilns līdzcietības, ka deva zvērestu, ka katrs, kas mirstot piesauks viņa vārdu, atdzims „Tīrajā zemē”. Tur ikvienam būs viegli sekot budas mācībai un sasniegt nirvānu.
Vadžrajānas budisms
Vārds „vadžra” sākotnēji apzīmēja dieva Indras zibens bultu, bet vēlāk sāka apzīmēt īpašu substanci, kas tika iztēlota spoža, caurspīdīga un nesalaužama kā dimants. Tāpēc Vadžrajānas skolu parasti raksturo kā „dimanta ratu”.
Šis savdabīgais un neizprotamais budisma virziens radās m.ē. 1. gs. Indijā un tālāk izplatījās Nepālā, Tibetā, Ķīna un Japānā. To ir grūti definēt tā noslēpumaina rakstura dēļ. To caurvij okultisms, maģiski un mistiski elementi. Tā pamatā var saskatīt seno tantrisma filozofiju, kas ir ietekmējusi gan budismu, gan hinduismu.
Vadžrajāna meklē iespējas pāriet no šķietamību pasaules pie tukšama, caur kuru cilvēks identificējas ar Absolūto. Lai šo stāvokli sasniegtu tiek lietotas īpašas tehnikas: maģiski vārdi (Mantra), žesti (Mundra), apaļa vai daudzstūraina diagramma ( Mandala (nozīmē „meditācijas aplis”)). Līdzīgi kā citās šāda veida reliģijās, arī vadžrajānas budismā ir svarīgi darboties guru vadībā un būt spējīgam nodoties pastāvīgai, uzticības pilnai reliģiskai praksei.
Dzenbudisms
Dzenbudisms ieņem ievērojumu vietu Japānas kultūrā, bet sākotnēji tas ir radies Ķīnā ar nosaukumu „čaņ”, kas ķīniešu valodu apzīmē meditāciju. Budisms pirmo reizi ienāca Ķīnā m.ē. 1. gs., bet tobrīd tas saskārās ar stingru opozīciju, īpaši no konfūcisma praktiskās filozofijas piekritēju puses. 526.g. Ķīnā ieradās 28. indiešu meditācijas skolas līderis Bodhidharma, kurš te nodibināja čaņbudisma skolu. Čaņbudisma skola vērsās plašumā un arvien vairāk un vairāk sāka atšķirties no mahājānas budisma, no kura tā bija radusies. Nākamais nozīmīgais pagrieziena punkts skolas attīstībā bija Bodhidharmas ideju izplatība Japānā 12. gs.. Gan ķīniešu čaņbudismā, gan japāņu dzenbudismā skolu galvenā iezīme ir meditāciju prakse saskaņā stingri noteiktajiem likumiem. Galvenais līdzeklis, kas ļauj sasniegt apskaidrību (satori), ir meditācija sēžot lotosa pozā (sakrustotām kājām, katru pēdu novietojot uz pretējā augšstilba).
Līdzās meditācijai sēdus pozā (dzadzenam) ļoti svarīga ir arī mīklu (koanu) uzdošana. Šiem jautājumiem, uz kuriem nav atbildes, ir liela nozīme dzenbudisma mācekļu domāšanas izmainīšanā, lai palīdzētu viņiem sasniegt satori.
Dzenbudismam ir 2 atzari – rindzajisms un soto dzenbudisms, kuru pieejas atšķiras jautājumā par to, vai satori ir pēkšņs un spontāns pārdzīvojums vai arī cilvēks pie tā nonāk pakāpeniski. Tomēr abām kustībām ir skaidra kopīga opozīcija intelektuālismam un prāta primaritātei, kuru saistība ar dzenbudisma mācību tiek noliegta. Dzenbudisms ir pilnībā intuitīvs. Dzenbudismam ir skaidri vērojama ietekme uz sabiedrību, kura to praktizē, īpaši tāpēc, ka tas bieži piesaista ievērojamu cilvēku uzmanību., kuri pat spēj dzenbudisma filozofiju iekļaut politiskajā realitātē.
Lamaisms
Lamaisms ir Tibetā valdošā budisma skola, ko praktizē tibetiešu mūki gan savā zemē, gan kaimiņu valstīs. Sākotnēji lama bija ar augstu statusu apveltīts garīgais skolotājs, kas vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt parastos mūkus.
Lamaisma pirmsākumi ir meklējami m.ē. 7. gs., kad valdnieks Srongbtsansgampo ieviesa Tibetā budismu (vadžrajānas formā). Iesākumā viņš saskārās ar stingru pretestību no tradicionālās bona reliģijas piekritējiem, kuras priesteri praktizēja rituālu dievu un dēmonu piesaukšanu. Tomēr gadsimta beigās indiešu misionārs Padmasambhava savā klosterī radīja jaunu reliģijas formu, kurā sapludināja abas minētās reliģijas, un drīz pēc tam viņa paraugam sekoja arī citi.
Pēc 11. gs. Sākās lamaisma noriets un lielākie iebildumi tika izteikti pret lamaismā praktizēto celibātu, nepotismu un spēka politiku. Lamaisma atdzimšsana notika 14. gs., pateicoties reformatora Čongkhapas un divu viņa skolnieku veiksmīgai darbībai. Viens no šiem skolniekiem tika uzskatīts par bodhisatvas Avalokitešvaras inkarnāciju, bet otrs – par budas Amitābhas reinkarnāciju. Šādi tika iedibināta duāla lamaisma vadoņu sistēma; pirmais ir dalailama jeb „lama, kurš ir tik liels kā okeāns”, kurš valda visā pasaulē, bet otrs pančenlama jeb „mācīto vīru dārgakmens”, kurš ir lamaisma garīgais līderis. Pēc valdošā lamas nāves pa visu zemi tiek sūtīti vēstneši, lai atrastu to bērnu, kurš ir mirušā lamas reinkarnācija. Šī sistēma ir pazīstama kā čulbilghana.
Lamaisma situāciju Tibetā radikāli izmainīja Ķīnas Tautas Republikas aneksija 1956.g. un 14. dalailamas bēgšana uz Indiju 1959.g. Tomēr mūsdien;as ir atkal vērojamas lamaisma reliģijas atdzimšanas pazīmes. Lielisks savas zemes sūtnis visā pasaulē ir pašreizējais dalailama, kurš ir 1989.g. Nobela Miera prēmijas laureāts.
Tantrisms
Visievērojamākais rietumu tantras zinātnieks Seru Džons Vūdrofī (Artūrs Avalons) raksta: "Indijas daudzskaitlīgās tantras ir Kalijugas raksti (šāstras) un tās ir plašs mūsdienu praktiskā ortodoksālā hinduisma pamats. Tantra šāstra, neatkarīgi no tās vēsturiskās izcelsmes, ir izvērsta no Vaidika Karmakāndas, kas sacerēta, lai apmierinātu šī laikmeta vajadzības. Šiva saka: "Ak, svētīgā! Kali laikmeta cilvēkiem, kas ir zaudējuši spēkus un ir atkarīgi no to ēstā ēdiena, ir dota Kaulas doktrīna. (X1. nodaļa, 12. pants.) Tāpēc, lai mēs pareizi varētu saprast visu veidu jogas un sādhanu, kā arī šo paņēmienu pamatprincipus, mums ir jālasa tantra." (Ievads Sera Džona Vūdrofī Mahānirvāna Tantra tulkojumam.) Vārds 'tantra' nozīmē 'apcerējums' jeb 'nepārtrauktība', un tajā sauc dažādas mistiskus, okultus, medicīniskus un zinātniskus darbus, kā arī tos, kurus mēs tagad uzskatām par "tantriskiem". Lielākā daļa tantru ir sarakstītas viduslaiku beigās, un to pamatā ir hindu kosmoloģija un joga. Sīkākai informācijai skatīt šķirkli tantra.
Tantras pirmsākumi no Gautama Budas līdz Sarahi
„Gautama Buda ir dižākais meistars, kāds jebkad bijis uz Zemes. Kristus - dižens meistars. Krišna arī. Un Mahavīra, un Muhameds, un daudzi, daudzi citi. Un tomēr Buda ir lielākais meistars. Ne tādēļ, ka viņa apgaismība bija augstāka, nekā citiem; viņš sasniedza tādu pašu apziņas kvalitāti kā Mahavīra, Kristus, Zaratustra, Laodzi... Nav jautājuma, vai kāds ir vairāk apgaismots par citiem. Bet, kas attiecas uz viņu kā meistaru, Buda ir nesalīdzināms, jo caur viņu tūkstošiem citu ir sasnieguši apgaismību. Tas nekad nav noticis ar citiem skolotājiem. Viņa līnija atnesa visvairāk augļu. Viņa dzimta bija līdz šim visradošākā. Viņš līdzinās milzīgam kokam ar daudziem zariem, un katrs zars nes augļus, katrā zarā ir daudz, daudz augļu.
Mahavīra tā arī palika par vietējo fenomenu. Krišna nokļuva sholastu rokās un tika pazaudēts. Priesteri pilnīgi iznīcināja Kristu. Daudz kas varēja notikt, bet nenotika. Buda šai ziņā bija neticami veiksmīgs. Ne tādēļ, ka sholasti necenstos. Viņi izdarīja visu, ko varēja, bet gadījās, ka Budas mācība tika iedota tāda veidā, ka to nevarēja sagraut. Viņa mācība vēl arvien ir dzīva. Tantras pamatnostādne ir tāda, ka pasaule nav sadalīta augstākajā un zemākajā - tas ir radikāls un revolucionārs uzskats. Augstākais ietver sevī zemāko un zemākais ietver sevī augstāko. Augstākais noslēpts zemākajā, tādēļ zemākais nedrīkst būt atstumts, nedrīkst būt aizliegts, sagrauts vai nogalināts. Zemāko jātransformē. Zemākajam jāļauj virzīties augšup... Un zemākais kļūs par augstāko. Nav bezdibeņa starp Velnu un Dievu. Velns nes Dievu dziļi savā sirdī. Tiklīdz šī sirds sāk uzplaukt, Velns kļūst par Dievu. Velns necenšas izpostīt Dievu, patiesībā Velns mēģina atrast Dievu. Viņš ir ceļā uz dievišķo. Viņš nav ienaidnieks, viņš ir sēkla. Sēkla nav pret koku. Koks nespēj pastāvēt bez sēklas. Koks nav pret sēklu, viņi atrodas dziļā draudzībā, viņi ir kopā. Inde un nektārs - tās ir vienas enerģijas divas fāzes, tāpat kā dzīve un nāve, mīlestība un naids, sekss un augstākā apziņa.
Tantra māca: nekad neko nenoliedziet, atstumšanas ceļš ir muļķības ceļš. Atstumjot kaut ko, jūs atstumjat sevi un iespējas, kas varētu jums pavērties, ja jūs attīstītu zemāko. Neatstumiet dubļus, jo lotoss apslēpts dubļos, izmantojiet dubļus lotosa izaugsmei. Protams, dubļi vēl nav lotoss, bet tas var kļūt par to. Radošs cilvēks, reliģiozs cilvēks palīdz dubļiem atbrīvot tajos apslēpto lotosu.”
Budas mācība
Karma
Karmas jeb cēloņsakarību likums pārvalda cilvēka dzīves morālo un arī fizisko dimensiju. Cilvēki atbilstoši saviem labajiem vai ļaunajiem darbiem ir nesaraujami iesaistīti šajā ciklā.
Vārds karma pie mums ir atnācis no austrumu reliģijām un to rakstiem. Tas ir tikai nosaukums kaut kādai darbībai un mēs paši to varam nosaukt kā tik mums iepatīkas. Vārdu karma es pēc savas saprašanas tulkotu kā parāds., nenokārtotas attiecības. Karma var būt visdažādākās izpausmēs. Var būt pat karmiska saite ar metālu vai minerālu, ja cilvēka attieksme pret tiem ir bijusi savtīga. Un ar augiem arī var būt nenokārtotas attiecības, kas mūsu dzīvē izpaužas kā alerģija. Alerģija ir dabas brīdinājums, ka ir nenokārtotas attiecības. Karmiskās saites ir veidojušās, ja viens no otra ir tikai ņēmis un nedevis neko pretī, vai devis pretī negatīvu, tā, ka radies ir aizvainojums.
Reinkarnācija
Caur reinkarnāciju jeb pārdzimšanu visi cilvēki izjūt savu labo vai ļauno darbu sekas. Visās iepriekšējās dzīvēs veiktie darbi, pateiktie vārdi un domātās domas nosaka nākamo pārdzimšanu apstākļus.
Atbrīvošanās no karmas
Pareiza izpratne par cilvēka dzīves situāciju – nesaraujamo saikni ar karmu – un pareiza apstākļu izvēle cilvēka situāciju spēj mainīt. Tas nozīmē nevis karmas iznīcināšanu, bet gan atbrīvošanos no tās un dzīves pārorientācija. Tā rezultātā tiek aizsākts jauns dzīves process, ko raksturo tā dēvētā labā karma un tās labvēlīgā ietekme uz cilvēku dzīvi.
Nirvāna
Dzīves mērķis ir nirvāna. Tā nav sava „ Es” iznīcināšana (budisma herēze). Gluži pretēji, nirvāna ir cilvēka apziņas transformācija, ka arī neatkarīga realitāte ar sev piemītošu dinamismu. Šī realitāte radikāli atšķiras no materiālas pasaules; tā ir mūžīgā realitāte, kas ir īstenais patvērums un uz ko var pilnībā paļauties.
Dharma
Dharma ir ceļš uz nirvānu, šķietami personīgs dinamisms, kas dzīvei piešķir iekšējo spēku un kvalitāti. Buda runāja par dharmu kā par mīlestību un mācīja, ka reliģisko dzīvi „veido draudzība kopā ar mīlestība”. Draudzība kopā ar mīlestību ir tās, kas ļauj uzsākt un turpināt Cildeno astoņposmu ceļu.
Čakras
Čakras ir cilvēka enerģētiskie centri, enerģijas kamoliņi, kas atrodās dažādās ķermeņa vietās. Caur viņām plūst cilvēka smalkās enerģijas. Cilvēka ķermenī atrodās septiņas čakras un vēl ārpus viņa piecas, kas arī pieder cilvēkam. Pēdējā 12. čakra, cik es zinu, atrodas kaut kur tālu kosmosā. Un pirmā čakra ir dzimumorgānu atrašanas vietā. Pirmās trīs ir atbildīgas vairāk par fiziskās pasaules, 3.dimensijas enerģijām un atrodas no nabas uz leju. Pārējās čakras pa ķermeni uz augšu jau strādā augstākas enerģijas, jeb garīgās enerģijas labā. Cilvēkiem, kuri dzīvo materiālā pasaulē ar visām savām domām un vēlmēm darbojas aktīvi tikai 3 apakšējās čakras. Daži jogi, piemēram, nodarbojas ar to, ka ceļ savu enerģiju uz augšu pa savām čakrām, lai kļūtu garīgāki. Es uzskatu, ka tas nav pilnīgs ceļš, kā kļūt par garīgi attīstītu, bet mērķis mums visiem vienāds.
Katra čakra atbild par kādām norisēm ķermenī. Mēs attiecīgā brīdī, kad darbojas čakras sajūtam vienu vai otru tās iedarbību, bet neapzināmies, ka tieši tā ķermeņa izpausme ir čakras darbība. Piemēram, kad cilvēks ir dziļi apvainojies, var sajust kā kaklā saskrien tāds kā kamols, enerģijas kopums. Tajā vietā atrodas čakra, kas atbild par kaut kādas enerģijas plūsmu. Kad cilvēks ir iemīlējies viņš jūt arī tādu kā kamolu, kņudoņu saules pinuma vietā un tā ir čakra, kas tieši atbildīga par mīlestības enerģijas plūsmu. Orgasma laikā attiecīgā čakra uzliesmo savā enerģijā.
Meditācija
Patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam kā nomoda sapnī. Tikai aptuveni nojaušam, kas notiek ap mums, un vēl mazāk - kas mūsos pašos. Katrs nejaušs stimuls – katra neparedzēta satikšanās vai notikums, katras pārejošas jūtas, noskaņojums, impulss un tā tālāk – izraisa vairāk vai mazāk automātisku reakciju. Tikai vitāls šoks, piemēram, tieša saskare ar nāvi, spēj mūs uzmodināt. Tad uz brīdi mums no acīm nokrīt pusmiega, subjektivitātes, iedomu un iztēles zvīņas, un mēs ieraugam pasauli tādu, kāda viņa ir.
Meditācija ir vērsta uz to, lai attīstību šādu nepārtrauktu, asu apziņu. Tas arī jādara nepieķeroties novērotājam, nedz to kārojot, nedz arī to riebumā atgrūžot. Tas nozīmē, ka jākļūst par bezkaislīgu vērotāju, zinātāju: būtībā jākļūst par budu. Lielākā daļa meditētāju sēž uz grīdas – uz neliela, mīksta spilvena. Viņi sēž klasiskajā pozā, kājas sakrustojuši vai nu lotosa, vai arī puslotosa pozā. Ja tas nav iespējams, var sēdēt krēslā ar taisnu atzveltni. Galvenais ir turēt taisnu muguru ( kaut gan – ne stīvi vai stingri), galvai jābūt paceltai taisni. Rokām mierīgi jāguļ klēpī, viena plauksta tur otru. Acis puspievērtas, uzmanības bulta vērsta uz iekšpusi. Jāatbrīvo prāts no domām (plānošanas, problēmu risināšanas, fantazēšanas un tā tālāk), pilnībā jāmīt šeit un tagad. Tālāk jāvirza apziņa uz kādu konkrētu priekšmetu. Parasti iesaka koncentrēt uzmanību uz elpas vilcieniem.
Joga
Vārds joga ir saistīts ar angļu valodas vārdu yoke (iejūgt, savienot). Joga ir miesas, prāta un dvēseles savienība – jūsu individualitātes savienība ar dievišķo prātu, kas vada Visumu. Joga ir tāds esības stāvoklis, kurā jūsu bioloģisku organismu veidojošie elementi un spēki harmoniski sadarbojas ar kosmosa elementiem. Sasniedzis šādu stāvokli, jūs pieredzēsiet paaugstinātu emocionālu, psiholoģisko un garīgo labklājību un ievērosiet pēkšņu jūsu vēlmju piepildīšanos. Jogā – savienībā ar garu – jūsu un dabas vēlmes ir viens veselums. Tā kā jūs piedalāties radošajā procesā līdztekus bezgalīgai būtnei, jūsu uztraukumi izzudīs un jūs sajutīsiet laimi un prieku. Tas ir pēkšņs intuīcijas, atklāsmes, iztēles, radošo spēju, nozīmes un gribas uzplaukums. Jūs izdarāt pareizas izvēles, kas nes labumu ne vien jums pašam, bet arī visiem tiem, kurus ietekmē jūsu izvēle. Tradicionāli pastāv četri jogas veidi: džņān (sapratnes joga), bhagti (mīlestības, ziedošanās joga), karma (sākotnēja izpausme – atziņa) un rādža (vienotības ceļš caur vingrinājumiem).
Trīs vispārējas patiesības
1. Dzīvē viss ir nepastāvīgs un mainīgs. Buda šajā ziņā domāja līdzīgi filozofam Heraklītam, kurš teica, ka nav iespējams iekāpt tanī pašā upē divas reizes.
2. Tādēļ, ka nekas nav pastāvīgs, dzīve ir neapmierinoša. Cilvēki iekāro un pieķeras lietām, kas ir zūdošas. Pat ja arī kāds sasniedz apmierinātības stāvokli, tas ir pārejošs. Jau apziņa, ka apmierinātība beigsies, ir ciešanu cēlonis.
3. Nav nemirstīgas dvēseles. Tas, ko cilvēki sauc par „Es”, ir tikai mainīgu īpašību kopums. Buda salīdzināja cilvēku ar ratiem, kas ir noteiktā kārtībā saliktu detaļu kopums. Tos nav grūti izjaukt.
Četras cildenās patiesības
Trešajā naktī zem bo koka Gautama atklāja četras cildenās patiesības. Tās ir budisma filozofijas stūrakmens.
1. Pirmā no tām: dzīve tādā veidā, kā mēs to dzīvoja, ir ciešanas. Jāsaka, ka vārds „ciešanas” budismā tiek lietots visai plašā nozīmē. Tās nav tikai fiziskās sāpes vai dzīves likstas un nelaimes. Ciešanas sevī ietver apziņu par dzīves veltīgumu, rūgtumu par garām slīdošo mirkļu un notikumu neaptveramību – tie līdzinās saujā paņemtām smiltīm, kas izlīst caur pirkstiem. Mēs tiecamies noturēt mirkli, kas liekas tik nozīmīgs, mēs vēlamies to kā putnu iesprostot būrī, nemanot, ka tas jau ir aizlidojis. Mēs pārvēršam atmiņas par tagadni un pakļaujam tagadni nākotnes notikumu gaidām. Ilgus gadus Buda nodarbojas ar askēzi, meditējot cenšas sevī ieraudzīt nemirstīgo Ātmanu. Vienīgais, ko viņam nākas konstatēt šo pūliņu rezultātā, ir atziņa – nav Ātmana, arī cilvēkā nav nekā tāda, ko varētu uzskatīt par nemainīgu kodolu, kas veidotu viņa būtību. Domās tverta un vārdos fiksēta būtība ir mūsu vēlmju un iedomu auglis – maldi, maija. Buda ir pārliecināts – nekāda „Es” nav. Tāpat kā nav Ātmana – Dieva, nav arī nemirstīgas dvēseles. Ir tikai lietu un parādību plūdums, ir sajūtas un mainīgie apziņas stāvokļi, kuriem cilvēks tiecas piešķirt nemainīgu būtību raksturu, indentificējot to ar savu „Es” vai dvēseli. Neizbēgama atmaksa par šādu rīcību ir vilšanos, konstatējot. Ka reālā dzīve atšķiras no mūsu sapņu, maldu un iedomu pasaules.
2. Otrā cildenā patiesība vēstī par iemesliem, kuri cilvēku dara nelaimīgu. Tā ir pieķeršanos pasaulei, centieni identificēt sevi ar kādām īpašībām, prasmēm vai sociālo lomu. Šāda stāvokļa pamata neziņa ir – avidja. Cilvēku tik lielā mērā savā varā ir pārņēmusi redzamā, viņa paša vēlmju un iedomu radītā pasaule, ka aiz tās viņš vairs nespēj saskatīt lietu patieso dabu. Viņš vardarbīgi tiecas pakļaut sev pasauli, cenšoties regulēt tās norises. Viņš tiecas realizēt savus plānus un ieceres, kļūstot nelaimīgs, ja tie, kā tas bieži gadās, izšķīst kā ziepju burbulis. Šāda dzīves pozīcija nekad neļaus apstāties, gremdēties sevī un pasaulē, dodot iespēju apziņā nonākt mieram un apskaidrībai. Tā padara dzīvi līdzīgu nerimtā kustībā esošam ritenim. Šis ritenis – sansara - samaļ cilvēka dzīvi, liekot viņam neskaitāmas reizes pārdzimt, turpināt ciest un meklēt ceļu uz atbrīvošanos. Dzīve, kuru pa pilienam piepilda cilvēka domas un darbība, patiesības meklējumi un attiecības ar citiem cilvēkiem, veido karmu, nosakot nākamās dzīves formu.
3. Kā liecina trešā cildenā patiesība, no bezgalīgās pārtapšanas apļa ir iespējams izlauzties. Ciešanas beigsies tad, ja cilvēks pārstās drudžaini turēties pie ierastās pasaulīgās dzīves un tās kārtības. Apziņa, ka cilvēks ir kāda universāla rituma daļa, ka nav nekā tāda, kas viennozīmīgi izteiktu viņa būtību, saistītu ar pasauli, dara viņu brīvu, ved uz apskaidrību jeb nirvānu. Svarīgi ir saprast to, ka nirvāna nav bēgšana no pasaules, nav aiziešana citā realitātē. Tā ir dzīvesveids, kas sākas tad, kad cilvēks beidz raudzīties uz viņam pazīstamajām dzīves izpausmēm kā vienīgām iespējamām, absolūtām esamības formām. Nirvāna, tāpat kā brahmanismā mokša, ir psiholoģisks stāvoklis, kurā konkrētā pasaule, sociālās lomas un viedokļi zaudē savas nemainīgās aprises, ļaujot patiesībai un apskaidrībai ienākt cilvēkā.
4. Ceturtā cildenā patiesība stāsta par ceļu, kas ejams, lai sasniegtu nirvānu. Tas ir astoņu pakāpju ceļš, kas cilvēku soli pa solim tuvina apskaidrībai – Budas stāvoklim. Kā teikts Budas sprediķī, šīs pakāpes ir: pareiza ticība, pareizi lēmumi, pareiza valoda, pareiza darbība, pareizs dzīvesveids, pareizi centieni, pareiza domāšana, pareiza apcere.
Cēlais astoņposmu ceļš
„Veikt astoņu pakāpju ceļu nozīmē apliecināt šo kārtību un ritumu, tuvojoties apskaidrībai un gudrībai. Ceļa būtība ir dabiska ritma neizjaukšana. Galu galā, atbrīvojoties no sava iedomātā „Es”, cilvēks saplūst ar augstāko gudrību, kļūst par tās mājvietu.” Senākajā ceļa aprakstā teikts, ka tam ir trīs posmi. Visas trīs tā daļas - tikumība, meditācija un gudrība - ir jāievēro vienlaicīgi. Ceļš:
1. Pareiza ticība: tas nozīmē pareizu attieksmi pret dzīvi, piemēram, saprast četras cildenās patiesības;
2. Pareizi lēmumi: atturēšanās no visām jutekliskām alkām, naida, ļaunprātības;
3. Pareiza valoda: bez dusmām, agresijas, meliem, aprunāšanas;
4. Pareiza darbība: piemēram, dzīvot godīgi un nenodarīt ļaunu dzīvām būtnēm;
5. Pareizs dzīvesveids: nedarīt darbus, kas citiem nodara ļaunu, piemēram, tirgoties ar ieročiem, nogalināt, zagt, pārkāpt laulību;
6. Pareizi centieni: piemēram, domāt labas domas, lai apskaidrotu prātu;
7. Pareiza domāšana: nomierināt prātu, lai tas atbrīvojas no izklaidības;
8. Pareiza apcere: noved pie apskaidrības un nirvānas.
· Tikumība. To noteic pieci priekšraksti.
· Meditācija. Atbrīvošanās, prāta kontrole, sajūtu pieredzes neievērošana
· Gudrība. Četru cildeno patiesību zināšana un apņēmība tās ievērot.
Budisms mūsdienās
Kristietība Austrumu zemēs pakāpeniski zaudē savu ietekmi, bet citas pasaules reliģijas piedzīvo uzplaukumu. Gan islāms, gan budisms iegūst jaunu elpu., par ko liecina veiksmīga misionārā darbība. Īpaši nozīmīgs ir fakts, ka 1500. gadā Kolombo pilsētā Džordža Peirisa Malalasekeras vadībā tika nodibināta Pasaules budistu brālība, kas ļoti ietekmēja misionārās domāšanas attīstību. Kopš 1963. gada šīs organizācijas centrs atrodas Bangkokā, un tas rīkotājās konferencēs īpaša uzmanība tiek pievērsta budisma ideju popularizēšanai. Sestais budistu koncils notika laikā no 1954. līdz 1956. gadam Rangunā, un tas turpināja Pataliputastrešā budistu koncila (253 p.m.ē.) aizsākto misionāru orientāciju. Visā savā pastāvēšanas laikā budisms vienmēr ir ļoti centies pielāgoties laika prasībām. Nesena pagātnē tas noveda pie mēģinājuma savienot mācību par dharmu ar marksisma. 20. gs. 40. gadu beigās šo „sociālo budismu” propagandēja Birmas premjerministrs U Nu. Pēc viņa domām, tieši privātīpašums, un vispirmām kārtām zemes īpašums un tā netaisnīgais sadalījums, ir tas, kas neļauj cilvēkiem dzīvot pārtikušu dzīvi, kas būtu brīva no rūpēm un pilnībā vērsta uz reliģisku mērķu sasniegšanu.
Šādu kombināciju veidot bija diezgan viegli, jo tradicionāla marksisma reliģijas kritika uz budismu neattiecās. Šādas budismā balstītas anti kapitālisma teorijas veidošanas ietekmēja arī koloniālisma laika pieredze, vēl vairāk, marksisms šķita piemērots mūsdienīgas budisma interpretācijas radīšanā, jo vispirmām kārtām samazināt pasaulē valdošās ciešanas. Pat ja budisma mācība sākotnēji nozīmēja kaut ko pavisam citu nekā „brīvību bez ciešanām”, tās pamatideja tomēr deva iespēju veiksmīgi savienot šīs abas filozofijas. Šrilankā Solomons Bandaranaike, bet pēc viņa noslepkavošanas viņa sieva, pretojoties koloniālajiem valdniekiem, atdzīvināja seno ideālu par „budistu labklājības valsti” un budisma mācībā iekļāva sociālisma idejas. Šādam sinkrētismam tomēr nebija paliekošu seku. No vienas puses, mācība par apskaidrību bija pretrunā ar sociālisma revolucionāro ideoloģiju. No otras puses, sociālisms nespēja kļūt par neko neražojošās mūka kopienas pastāvēšanas pamatu.
***
Pirms 2550 gadiem Budam bija unikāli apstākļi, lai izplatītu savu mācību. Viņš dzīvoja augsti attīstītā kultūrā, ārkārtīgi apdāvinātu mācekļu vidū, un pēc Apskaidrības sasniegšanas veselus 45 gadus viņš mācīja citiem prāta atvēršanas veidus. Tas izskaidro viņa mācības, ko sauc par Dharmu, plašumu.
Kandžurs, kurā apkopots paša Budas teiktais, sastāv no 108 sējumiem, kas satur 84 000 noderīgu pamācību, bet vēlākie tā skaidrojumi - Tendžurs - tās ir vēl 254 tikpat biezas grāmatas. Tāpēc saprotams kļūst izteikums, kurā Buda apkopoja dzīvē paveikto: "Es varu nomirt laimīgi. Es neesmu paturējis nevienu pamācību savilktā dūrē. Es esmu paguvis dot visu, kas var būt jums noderīgs". Paši pēdējie viņa vārdi norāda, ka budisms atšķiras no tā, ko pieņemts dēvēt par reliģiju. "Tagad neticiet maniem vārdiem tikai tāpēc, ka tos teicis Buda, bet labi izpētiet tos. Esiet gaisma paši sev!" Šie izteikumi rāda budisma praktisko pieeju. Tas domāts reālai dzīvei. Kad cilvēki jautāja Budam, kāpēc viņš māca un ko māca, Buda atbildēja: "Es daru to tādēļ, ka jūs, tāpat kā visas būtnes, meklējat laimi un cenšaties izvairīties no ciešanām. Es mācu to, kāds viss ir patiesībā. Tāda mēroga mācību vislabāk var saprast visas savas dzīves kontekstā. Tās pilnīgā struktūra visskaidrāk izpaužas, ja to salīdzina ar daudzām citām mācībām un pasaules uzskatiem. Gadu simteņu gaitā visi mēģinājumi ievietot budisma bagātību tādos vai citādos konceptuālajos rāmjos ir pierādījuši tikai to šaurību.
Šodien daudzi uzskata budismu par filozofiju, un tā tas ir tajā nozīmē, ka mācība ir pilnībā loģiska. Domas skaidrība ir dabisks budisma prakses rezultāts, un tā rodas no neierobežotas iekšējā izplatījuma pieredzes.
Lai arī domas skaidrība, protams, ir viens no prāta pilnīgas attīstības faktoriem, kālab tad budisms nav filozofija? Tālab, ka šī mācība pārveido to, kas sāk ar to strādāt. Filozofija izskaidro lietas formālajā vārdu un ideju līmenī, bet, kad grāmatas tiek atliktas atpakaļ plauktā, nekas daudz nemainās.
Budas mācība, turpretī darbojas vispusīgi. Tā ved uz neatgriezeniskām pārmaiņām, sniedzot risinājumu iekšējām un ārējām norisēm, kas tiek pārdzīvotas ik dienu. Pielietojot mācību dzīvē, var dziļi pārliecināties par tās noderīgumu un sajust, kā visas ikdienas dzīves situācijas caurstrāvo nozīmība un izaugsme.
Daudzi ievēro pārveidojošo iedarbību uz tiem, kas praktizē šo mācību, tāpēc uzskata budismu par psiholoģijas paveidu. Dažādas psiholoģijas skolas tiecas palīdzēt cilvēkiem neapgrūtināt sabiedrību un piedzīvot pēc iespējas mazāk personisko grūtību to sešdesmit, astoņdesmit gadu laikā, kurus šeit pavada lielākā daļa no mums. Savukārt budisms, sevišķi Dimanta ceļš, sākas tur, kur cilvēki ir nobrieduši un stabili, kur tie pārdzīvo izplatījumu kā svētlaimes pildītu nevis apdraudošu. Līdz tam pārliecība par saviem spēkiem ir tikai vārdi. No šī pašsavaldības līmeņa mācība attīsta drosmi, prieku un mīlestību - prāta iedzimtās bagātības.
